Normāls kā holandietis

Sveikiiiiiii!

Šodien skolā notika interesantas lietas... tas ir, priekš manis interesantas. Diezin vai kādu citu ārpus NHTV augstākās izglītības iestādes Bredā tas viss pārāk interesē, bet pastāstīšu tā vai tā. Ahā - jau jau tālāk lasāt, tad jau interesē gan... nu, labi. Ja tā, tad turpinu.

Šorīt, agrā piektdienas rītā, bija kursabiedru sapulce pasniedzējas Sofijas vadībā par tēmu Mārketinga treniņuzdevumi. Kurš gan brīvprātīgi ko tādu gribētu darīt piektdienas rītā? Godīgi sakot, neviens. Tā no 20 studentiem skolā ir 10, un visiem skābs ģīmis un šļaugans garastāvoklis. Jocīgi, bet šajā ikdienišķajā situācija var labi redzēt, kādas ir galvenās atšķirības starp augstskolu pasniedzējiem Nīderlandē un, piemēram, Latvijā... Mūsu pasniedzēja gan piektdienas rītā staro kā pavasara saulīte, ar visiem pa draugam, nemanāmi uzmundrina cik spēdama, bet, kad nelīdz vairs nekas, paņem papīra lapu un pieraksta, ko katrs students vēlēsies divu stundu sapulces laikā dzert: tēju, kafiju vai kapučino, un iet pāri visai skolai uz ''labāko'' kafijas automātu to visu sagādāt... jo  holandiešiem kafija ir gluži vai visssssssss! Tā 10 studentiem tiek uzsaukti siltie dzērieni, atviegloti mācību uzdevumi, par 30 minūtēm saīsināta tikšanās un krietni uzlabots rīts. Nejau diži dēļ tās kafijas, bet dēļ tās attieksmes un labsirdības! Protams, šādi jau pret mums neattiecas katru reizi, tomēr 99% pasniedzēju ir ar šādu uztveri un attieksmi: es esmu viens no viņiem, arī tikai cilvēks; es varu būt arī labs sarunu biedrs, draugs un pretimnākošs skolas personāls, un man nav jābūt pārākam, gudrākam vai 'labākam' kā es esmu!

Low-power distance jeb koleģiāla attieksme un pieejamība starp sabiedrības slāņiem un ieņemamajiem amatiem Nīderlandē ir izteikta. Un tas nebūt nenozīmē, ka pasniedzējs sevi pazemina vai mazina respektu vai bijību pret sevi. Gluži otrādi - tu šādus cilvēkus respektē un cieni ievērojami vairāk, jo neviens neizliekas, netēlo un netur sevi par nezinkādu gudrinieku vai prominenci! Ne skolā, ne biznesā, pat ne Karaļnamā! Un tas ir patiess stāts (true story), jo jaunais Nīderlandes karalis ir pavisam normāls vīrs, kurš ikdienā brauc ar velosipēdu, ģērbjas parastās drēbēs, dzīvo visai parastā rezidencē, neliek sevi saukt par majestāti un vienmēr ir pieejams!

Holandiešiem ir asinīs būt ''normāliem'', nepacelt sevi pār citiem un neizlikties par to, kas neesi. Šeit ir pat tāds teiciens: be normal! (nu, esi taču normāls!). Vai arī, ''esi normāls, jo tas jau tāpat ir pietiekoši traki''. Un tās visas ir ļoti labas īpašības! Gluži skumji paliek, paskatoties uz Austrumeiropas pusi un redzot ko pavisam citu... No kurienes mums tāds lepnums par sevi? Kas mēs tādi esam, ka varam citus tā tiesāt, komandēt, vērtēt un pārmācīt? Kāpēc gan ne otru uzklausīt, pieņemt, saprast un sadarboties? Varbūt tā mums visiem būtu tikai labāk? Katrā ziņā mēs nezaudētu neko. Tikai lepnumu. Un tam nu tiešām ir jāpazūd.
Holande, tu esi labs piemērs.

Vēl šodien noskaidrojās, ka abās manās projekta grupās ir viens grupu pametušais, kas nozīmē, ka ABĀS projekta grupās reizē būs vairāk darba un mazāk laika visu pirms termiņiem pabeigt. Nav variantu, darbs jāturpina.

Kopumā (Visā Visumā - Oma) atkal sākas saspringts režīms ar daudz uzdevumiem vienlaikus, gatavošanos eksāmeniem un darbu turpināšanu pie abiem projektiem.

Vēl Nīderlandē jau divas dienas pēc kārtas līst ''lietus bumba'': konstants, monotons, vidēji stiprs lietus bezvēja laikā visas dienas garumā, un ir tikai +9 grādi. Tāpat katrs brauciens ar velosipēdu ir kā mazs cirka numurs, vienā rokā turot lietussargu un ar otru spiežot švakās bremzes. Taču pierast var pie visa, un viss tāpat reiz beidzas (aktieru iecienītākais/mierinošākais teiciens - I. Rešetins). Ceru, ka lietus beigsies jau rīt, jo jābrauc ekskursijā uz Hāgu.
Visu labu jums!