Nupat veikalā redzēju, kā cepumi, kas izskatās pēc sāļām latviešu ''austiņām'' ir nodēvēti par ''siera taurenīšiem''. TAURENĪŠIEM!!! Nē, flāmu ļaudis, tur nu gan jūs kļūdāties! Tie nav vis nekādi taurenīši, bet gan austiņas!! Tā tam būs būt. Nepirkšu jūsu ''taurenīšus'', jo austiņas ar ko sāļu vienkārši nav savienojamas. Un teikšu vēlreiz - tie nav taurenīši!Vēl šodien, izejot no skolas un dodoties uz milzīgo velosipēdu placi, pirmo reizi pa 6 mēnešiem, ja ne pa visiem savas dzīves gadiem kopā, nevarēju starp 536 riteņiem atrast savējo! Staigāju šurpu-turpu, centos galvā uzkonstruēt savus šīrīta ceļus un trases, bet tā arī nespēju atcerēties, kurā pusē, kurā galā, pie kāda dīvaina paskata riteņa esmu to atstājusi. Tā nu gāju secīgi cauri visiem 536, un pie 524. mūsu pēcpusdienas paslēpes bija galā.
Jocīgi vai arī nē, nezinu, bet bez visādiem valodu kursiem, īpašiem centieniem runāt un vārdu tulkošanas arvien vairāk saprotu holandiešu valodu. Veikalā jau varu atbildēt pat īsos teikumos (un visiem paliek noslēpums, ka neesmu vietējais), holandiešu kursa biedrus pārtraucu pusvārdā, uzdodot jautājumu par kaut ko, ko viņi ir kādam citam nupat holandiski stāstījuši, tāpat arī spēju +/- normāli izlasīt tekstus - tā, ka tiem manis izrunātajiem vārdiem ir pat kāda nozīme, un tā tālāk. Ko lai saku par krievu tautu Latvijā, kuri ''neko nesaprot'' no latviešu valodas jau n-to gadu pēc kārtas, tur dzīvojot? Hmm.. neko labu, droši vien. Es nesaprotu, KĀ kaut ko tādu var dabūt gatavu. Neesmu arī redzējusi viņu ausīs korķus vai izolāciju no latviešu sabiedrības. Interesanti. Neizprotami. Varbūt pat slimi!Nīderlandē veikalos pie kases ir atļauts nedot klientam čeku, ja viņš neprasa, vai ja kasieris nepajautā, vai klientam tas vispār ir vajadzīgs. Jebšu kasieris nedod čeku, kamēr nepajautā, vai tev to vajag, un kamēr tu neatbildi, ka vajag gan. Tas tā diezgan neparocīgi. Jo man vajag čekus vienmēr, un tad nu vienmēr ir jāņemās teikt ''kassa bon, alsjeblieft'' un tādā garā. Reizēm vēl aizmirstas, ka tas čeks ir jāuzprasa, un vēlāk skriet atpakaļ ir par vēlu. Tā kā ilgu laiku ir bijis pierasts dzīvot savādāk, šis tāds mazs mīnusiņš Holandei no manis.
Holandes raksturojošais skaitlis manās acīs ir un paliks 35. Jo pārtikas veikalos mīl nocenot preces ar 35% atlaidi! Tikai un vienīgi. Tātad rītdienas termiņa maize ir -35%, salāti, piens, cepumi, tēja, apelsīni - ja tas būs ar atlaidi, tad pārsvarā ar -35% atlaidi! Tā var reizēm ļoti labi iepirkties, jo -35% maizei, pienam vai salātiem ir visai daudz! Un tām precēm nav it nekādas vainas! Nav kā Latvijā, kur noceno tikai jau sapuvušus produktus (vai tuvu tam). Pozitīvi (Holandē, tas ir)!Vēl pārtikas veikalos ir vismaz 3 (reizēm pat 5) veidu kases un norēķinu veidi. Tā kā vari izvēlēties: kase ''parastā'', pircējiem tikai ar PIN kartēm, skaidru naudu, pašapkalpošanos u.tt. Glāzgovā, Skotijā, gan bija vēl dīvaināk, bet tas jau ir cits stāsts.
Vēl par tām kasēm (mīļa tēma man šodien): kasieri sveicina VISUS, parunājas ar VISIEM, novēl jauku dienu, nedēļas nogali, vakaru VISIEM, atvadās no VISIEM, un ir labā noskaņojumā pret VISIEM. Vai nav jauki?! Varbūt latviešiem man vajag pateikt priekšā, ka IR! *NekāPersonīga (c)
Šodien bija lekcija, ko vadīja vēl iepriekš neredzēts pasniedzējs (es viņu nebiju vēl nekad redzējusi, precizēšu). Kaut arī priekšmets ir gana stīvs un betonēts (statistika un datu apstrāde), uz kuru ejot, jau gatavojos aizmigt pirmajās piecās minūtēs, ja ne ātrāk, tomēr nekāda gulēšana nesanāca - pasniedzējs izrādās varens jautrītis un vēl arī lielisks orators! Uzmanību noturēja ideāi, vielu izskaidroja vienkārši un saprotami un izsmīdināja visu zāli arī ne pa jokam. Pašās beigās aizgāja tik tālu, ka savu sievu viņš nosauca nevis par stingru vai nedaudz valdonīgu, bet gan par ''smagu'', domājot ar to ko pavisam citu. Nu jā. Labākais, ka lekcija būs drīzumā skatāma arī veblekcijas veidā jeb atkal un atkal atkārtojama internetā. Par to viņš satraucās visvairāk.. ceru, ka smagā sieva to piedos.
Labi, esmu šoreiz runājusi gana daudz. Prieks, ka grūtākā nedēļas daļa jau aiz muguras. Dzīve jauka, februāris galā, pavasaris atkal tuvojas, putni skaisti jo skaisti no rītiem vītero... Tik skaisti, ka allaž atsauc atmiņā pavasarīgo (aprīļa) ceļojumu uz Berlīni 2006. gadā. Tās bija četras superīgas agra pavasara dienas saulainā, skaistā, plaukstošā, putnu dziesmām pieskandinātā pilsētā. Tāpēc arī tagad šādi laikapstākļi, dabas-stāvoklis un putni mani šad un tad aizsauc atpakaļ uz Berlīni aprīlī. Skaisti! Auf Wiedersehen!
