Wednesday, November 21, 2012

Latvija un Eiropa. Bet ne Latvija Eiropā, pagaidām.

Laba diena!

Raibas 10 dienas aiz muguras! Skolā paliek arvien interesantāk, arvien vairāk uzdevumu un arvien mazāk laika, taču viss ir labi - sāk iepatikties izaicinājumi un jaunu virsotņu iekarošana. Un šodien ir arī kādi svētki - aprit tieši 3 mēneši, kopš dzīvoju Nīderlandē!!!

Turpinājumā manas pārdomas par domāšanas stilu un augstākās izglītības modeli Rietumeiropā...

Pavadot Rietumeiropas valstī jau trīs mēnešus, jūtu, kā man ir izstiepušās smadzenes (šis vārds gan ne pārāk labi skan, bet, šķiet, visefektīvāk apraksta, ko vēlos ar to pateikt)! Sarežģītu mācību vielu un dažādus problemātiskus jautājumus pamanu un aptveru daudz ātrāk kā jebkad iepriekš. Arvien labāk ieraugu iespējas un paņēmienus, kā tos vienkāršāk un ērtāk atrisināt un vērst uz labu. Tas viss ir lielā mērā saistīts ar mācībām manā jaunajā [Rietumeiropas] augstskolā, jo šeit, pēc maniem novērojumiem, ļoti labi studentiem iemāca patstāvīgi (un arī pastāvīgi) domāt, funktierēt, pašiem mērķtiecīgi meklēt atbildes un arī sadarboties ar kolēģiem jebkādu jautājumu risināšanā.
Tas ir pretēji manai iepriekšējai pieredzei ar izglītības sitēmu Latvijas skolās: skolēni/studenti bija atstāti vieni ar visām [savām] problēmām, visu sagaidīja no skolotāja/pasniedzēja, vai arī, sastopoties ar grūtībām, drīzāk tiecās atkāpties, vienkārši nezinot, kā ar sarežģījumiem tikt galā! Es nevēlos teikt, ka neviens man nekad nav teicis, ka tev ir jāizdomā un jāatrod atbildes pašai, - nē, ir gan teicis! Taču neviens man līdz šim nebija mācījis un atklājis, kā to labāk, ātrāk, vienkāršāk, efektīvāk un radošāk izdarīt! Man nebija ne stimula, ne uzskatāmu piemēru, ne izpratnes par to, kā katrs pats var būt sev skolotājs un palīgs (angliski - coach jeb treneris; labāk apzīmē šo domu). Droši vien tas viss izklausās vienkārši un pašsaprotami, bet praktiski tas tā nav nekad bijis! Jo - kurš gan ar šādām zināšanām piedzimst? Bieži vien tā ir vesela dzīves skola; bēdīgi, bet jo sevišķi Austrumeiropas valstīs!

Lai nu kā, salīdzinot manu pieredzi ar mācībām un mācību procesu 'Turībā' (mana līdz šim vienīgā pieredze ar augstāko izglītību Latvijā [uz savas ādas], tāpēc piedod, 'Turība', citas man nav bijis), tur pārsvarā tiek galvās stumta tik teorija un grāmatu gudrības, aizmirstot studentam radoši un neierobežoti spriest un domāt! Vai tas, kas ['Turības'] mācību aprakstā ir nosaukts kā ''patstāvīgās studijas'', ''patstāvīgais darbs'' vai ''individuālā vielas apguve'', ir pietiekami, lai students izprastu, iemācītos, atcerētos un ikdienā arī pielietotu kādu probēmu risināšanas paņēmienu? Un ne tikai apgūtu problēmu risināšanu, bet arī ''patstāvīgi'' iemācītos un saprastu, KĀ un KO darīt, lai turmpāk dzīvē nemitīgi nebūtu vajadzīgs kāds ''pasniedzējs'' vai ''gudrību grāmata'', kurā meklēt ''pareizās atbildes''!? Es uzskatu, ka tā ir augstskolas atbildība - iemācīt studentam spriest un domāt - pirmkārt, un tikai tad mācīt profesiju! Turpretī šī, Nīderlandes skola, nemitīgi studentus mudina, iedrošina, iedvesmo un māca, ko sevī mainīt un pilnveidot, lai sevi maksimāli attīstītu un paplašinātu gan savu redzesloku, gan domāšanas (arī - problēmu saskatīšanas un risināšanas) modeļus! UN arī tiek dotas akadēmiskās zināšanas un teorija, bet ne tikai! Un ne primāri!

Kas, manuprāt, ir galvenais un atšķirīgais šajā skolā no skolām Latvijā*?

1. Sadarbība ar kolēģiem; tikai tad ar pasniedzējiem
2. Pašizaugsme un progresīva domāšana (nevis primārais ir zināt atbildi, bet gan to, kur to meklēt!)
3. Teorija + praktiskais darbs (viens otram paralēli!)
4. Sava laika plānošana


Manuprāt, šāda veida un pieejas augstākā izglītība ir daudz jo daudz efektīvāka par mūsdienās joprojām Latvijā jūtamo padomju laiku domāšanas un pieejas modeli, tas ir - ''lūk, te ir 'pareizās atbildes', teorija, grāmatas utt., iemācies to visu tagad no galvas un atceries, dzīvē noderēs (aha, protams..). Tad tu būsi 'gudrs' un 'zinošs'.''
- BET nemācēsi patstāvīgi spriest, globāli domāt, radoši izpausties un atbilstoši šādas 'zināšanas' pielietot. Vismaz ne pilnībā. Vai arī tikai 'ar gadiem' un tad, kad būsi ieguvis kādu pieredzi savā specialitāte (bet tad atkal - zināšanas būs balstītas uz tavu pieredzi, nevis uz akadēmisko izglītību, vai ne?)

Īsumā: kāda jēga ir 'zināt', ja tu nemāki 'domāt' un nezini, ko ar to visu īsti darīt?

Ļoti žēl, ka gada laikā augstākās izglītības iestādē Latvijā neesmu iemācījusies ne kripatiņas tik daudz, cik šeit jau vien trīs mēnešos! No pagājušā gada mācību procesa jūtu tik vien kā dažas atblāzmas no teorijas, par to kādreiz dzirdot vēlreiz, nevis to atceroties vai pielietojot... Skumīgi. Bet priecīgi, ka šeit vēl tik daudz laika priekšā...! :)

*Augstākās izglītības iestādes Latvijā šajā tekstā ir stipri vispārinātas; tā kā neesmu studējusi visās augstskolās (un kā tas vispār iespējams?), savus spriedumus galvenokārt balstu uz personīgo pieredzi Latvijas augstskolā, kurā studēju, kā arī uz informāciju par izglītības sistēmu un tās pašreizējo situāciju, kas man ir pieejama un kā to uztveru.